Mūsu garšīgais piebarošanas stāsts
Domājot par ēdienu, nevar paiet garām arī tēmai par bērna piebarošanu, kas nu jau mums pāraugusi kārtīgā ēšanā. Tādu patiku pret ēdienu, kāda ir manai gadu un 5 mēnešus vecajai Lībai, varu tikai novēlēt katram! Protams, negrasos apgalvot, ka par to jāpateicas tikai un vienīgi manai piebarošanas pieejai. Iespējams, savu lomu spēlē arī iedzimtība (arī tētis bērnībā ir bijis dūšīgs ēdājsJ) un raksturs (Lība daudzējādā ziņā savam vecumam ir ļoti patstāvīga). Un iespējams, ka pienāks arī tādi vecuma posmi, kad mazā kļūs izvēlīgāka. Lai nu kā, uz ēšanu Lības dzīvē atskatos ar gandarījumu, tāpēc arī gribu dalīties šajā pieredzē, kas, cerams, kalpos kā iedrošinājums ieklausīties savā bērnā un savā mammas/tēta intuīcijā.
(Gribēju rakstīt tikai par piebarošanu, bet nevarēju to atdalīt no citām vecāku tēmām – mazā gaidīšanu, dzemdībām, zīdīšanu –, kas, manuprāt, ir ļoti cieši saistītas. Taču nejūtieties piespiesti lasīt visu. 🙂 )
Kādi tik piebarojuma metožu nosaukumi tagad nav dzirdēti – tradicionālā, pedagoģiskā, bērna vadītā un noteikti ir vēl miljons variāciju. Mūsu izmantoto pieeju laikam nevaru likt zem viena konkrēta nosaukuma – esam ļāvuši mazajai gan kārtīgi izķēpāties savām rociņām, gan cienājuši no sava šķīvja, gan arī kādu reizi (šis variants gan ir izteiktā mazākumā) ar karotīti glīti ielikuši mutē kādu putru vai biezeni.
Vecāku būšanas filozofija
Laikam jau jāsāk ar nelielu fona informāciju, kas noteica ne vienu vien izvēli attiecībā uz bērna aprūpi, tai skaitā piebarošanu. Kad vēl tikai gaidīju mazo, kāds tētis, kurš tikko bija sagaidījis ierodamies pasaulē savu otro bērniņu, kādā sarunā par vecāku lietām izteica ļoti vērtīgu frāzi: MAMMA ZINA VISLABĀK. It kā tāds sīkums, bet man tas nostrādāja, un vēlāk brīžos, kad visi, kam nav slinkums bārstīties ar padomiem, nebija vienisprātis ar kādu manis izvēlēto pieeju vecāku būšanai, šie zelta vārdi kalpoja par labu atgādinājumu. Manuprāt, tādus vajadzētu dzirdēt katram jaunajam vecākam – daudz vairāk nekā visādus padomus un pamācības!
Otrs motīvs, kas caurvij visu manu izpratni par vecāku būšanu, ir CIENĪT BĒRNA TEMPU! Šī principa nozīmību izjutu jau tad, kad Lība vēl bija puncī un nekādi negribēja nākt ārā „laikus”. Tagad priecājos, ka sekoju savai iekšējai izjūtai un piecas dienas pēc noteiktā dzemdību datuma vienkārši neaizgāju pie ārstes pēc nosūtījuma uz stimulāciju vai ķeizaru. Tā vietā vairakkārt gāju pie savas vecmātes klausīties mazās sirdstonīšus, kas katru reizi bija vislabākajā kārtībā. Rezultātā Lība izkustējās vien 16 (!!!) dienas pēc noteiktā datuma, un, protams, apstiprinājās arī manas aizdomas par datuma neprecizitāti – nekādu dižo pārnēsāšanas pazīmju nebija, mazo novērtēja ar 9 ballēm un mātes pasē ierakstīja 41. nevis 43. nedēļu.
Nākamais nozīmīgais notikums, kad izjutu nesteidzības burvību, ir pašas dzemdības. Par tām laikam varētu veselu grāmatu sarakstīt, bet centīšos īsumā par galveno, proti, man bija ļoti mierīgas, pakāpeniskas, varētu pat teikt garlaicīgas (labā nozīmē) dzemdības. Lība par spīti n-tajām tautas metodēm, ar kuru palīdzību centos piedabūt viņu apgriezties ar galvu uz leju, sēdēja, turklāt ar vienu kāju špagatā uz augšu. Jau pirms dzemdībām ar vecmāti vienojāmies, ka, ja paveiksies un pirmais pasauli izvēlēsies „ieraudzīt” dupsis – uz priekšu, dzemdējam paši. Ja tomēr mazā izvēlēsies pasaulē ielēkt ar vienu kāju, dosimies uz ķeizara operāciju. Diemžēl pēc apmēram 20 stundu ilgām dzemdībām, kuru laikā pirmais scenārijs izskatījās visnotaļ reāls, kāja no špagata pozīcijas tika vēsā mierā nolaista izejas virzienā, un pašā dzemdību finālā nācās izšķirties par labu tik ļoti negribētajam ķeizaram. Un es negribu dzirdēt nevienu komentāru no sērijas „Ak, nabadzīte, tev bija dubultas mokas…”! No tām 20 stundām nenožēloju ne mirkli! Pateicoties paļāvībai, ka bērns pats zina, kā un kad piedzimt, ieguvu tiešām pozitīvu dzemdību pieredzi, nevis traumu un nespēju saņemties jebkad to atkārtot, un, pats galvenais, tiku pie superdūšīga un superveselīga bērna, kurš piedzimis gatavs, nevis izdzīts kaut kad nelaikā.
Iespējams, ja visa minētā pieredze būtu savādāka, es arī nebūtu nonākusi līdz savai šī brīža attieksmei pret zīdīšanu. Pirms Lības piedzimšanas, skatoties uz mammām, kuras baro ar krūti savus 1,5 un vecākus bērnus, nevarēju izvairīties no domas, ka viņas gan ļauj sevi apcelt! Priekš kam tik lielam bērnam tas pups vajadzīgs?! Savās iedomās gadu vecu bērnu iztēlojos kā tādu maza izmēra pieaugušo, kurš ar nazīti un dakšiņu smuki ēd karbonādi (nu, varbūt ne tik traki, bet doma ir skaidra…), rokās tikpat kā neprasās, runā pilniem teikumiem utt. Ja gadījās redzēt bērnu, kurš šādam aprakstam īsti neatbilst, nodomāju: „Re, kā tie vecāki viņu izlaiduši. Es gan zināšu labāk.” Tagad nezinu, vai par šādām domām smieties vai raudāt!:)
Bet atgriežamies pie zīdīšanas! 🙂 Lības dzīves pirmajās dienās sāku lasīt informāciju par bērna vadītu zīdīšanu. Aiz katra teikuma gribējās teikt JĀ un ĀMEN! Pārliecība par bērna vajadzību pēc sava tempa un ritma, arī attiecībā uz ēšanu, bija tik ļoti manī iesēdusies, ka domas par pulkstenī skatīšanos barojot likās pilnīgi liekas. Jāpiebilst, ka, lasot šādi zīdītu bērnu ēšanas paradumu aprakstus dažādos vecuma posmos, nācās atzīt savu iepriekšējo uzskatu sakāvi. Sapratu, ka, ja gribu mazo barot pēc bērna vadītas zīdīšanas principiem, jārēķinās, ka gada vecumā zīdīšana visticamāk nebeigsies un ka nakts barošanas turpināsies ne tikai pirmos 3 mēnešus. Vārdu sakot, tajā brīdī, kad priekšā stāvošais gads vēl likās vesela mūžība, par šādu režīmu domājot, nebija viegli nenolaist rokas… Zinu, ka ne visas mammas šādu pieeju atzīs par labāko, un mans nolūks nav to uzspiest. Drīzāk jau gribu iedrošināt tās mammas, kuras gribētu savus mazos barot, neskatoties pulkstenī un kalendārā, nenobīties. Ātri vien sapratu, ka, zīdīšanas reizes neskaitot, aina vairs nešķiet tik dramatiska, turklāt arī pie nakts barošanām, ja vien nav, manuprāt, pilnīgi muļķīga uzstādījuma mazo guldīt kaut kur citā istabā pie rācijas, pierod pavisam ātri, un es, arī tagad šad tad naktīs barojot savu gandrīz pusotru gadu veco meiču, miega badu neesmu izjutusi ne mirkli!
Lielo cilvēku ēdiena iepazīšana
Tā nu savas dzīves pirmo pusgadu Lība dūšīgi ēda tikai mammas pienu (pat knupīša mums nebija) un tikpat dūšīgi ņēmās svarā. Šajā laikā, kad par to, vai mazā būs gana labi paēdusi, praktiski nebija jādomā, jo viss notika dabīgi pats no sevis, jau sāku domāt, kā dzīve mainīsies, kad pienāks laiks pamēģināt arī kādu smagāku barību. Vislielākais bieds bija iespēja, ka atkārtosies tas scenārijs, kuru, barojot mani, nācās izciest maniem vecākiem. Līdz 4 gadu un 4 mēnešu vecumam viss ēdiens man tika mānīts ar karotīti, dziesmiņām un grāmatiņām (iedomājieties, cik spēcīgs pārdzīvojums tas bija, ja mana mamma pēc 20 gadiem šo gadu skaitli atceras bez minstināšanās 🙂 ). Paspēju pat sagaidīt, ka mana 3 gadus jaunākā māsa centās man ar karotīti iemānīt ēdienu! Tā kā manas piebarošanas pamatā bija sterils, samalts un vēl caur sietiņu izspiests ēdiens noteiktos laikos un noteiktās devās, šāds variants pavisam automātiski tika atmests pirmais. Turklāt doma par stingru ēšanas režīmu bērnam, kurš pusgadu ļoti labi spējis savu barošanu regulēt pats, likās neiederīga. Meklējot informāciju, mani uzrunāja divas metodes – bērna vadīta ēdināšana (bērnu sāk barot tad, kad viņš patstāvīgi sēž un izrāda interesi par ēdienu, piedāvājot ēdienu gabalos nevis homogēnā masā) un pedagoģiskais piebarojums (bērnu piebaro, kad viņš izrāda interesi par ēdienu, bet ne ātrāk kā 6 mēnešu vecumā, piedāvājot mazu kripatiņu no kāda no produktiem uz pieaugušā šķīvja). Abām metodēm kopīgs ir princips, ka netiek pirkta gatavā burciņpārtika, kā arī netiek mazajam atsevišķi gatavots un blenderēts ēdiens. Protams, katra metode tiek ļoti kaismīgi aizstāvēta un pasniegta kā vienīgā pareizā :).
Mēs ar vīru, balstoties uz nu jau diezgan skaļo iekšējo sajūtu, nolēmām klausīt nevis kādas konkrētas metodes aizstāvjus, bet gan… apustuli Pāvilu :). Pareizāk sakot, sekojām principam: „Pārbaudiet visu! To, kas labs, paturiet.”
Kad Lībai apritēja 6 mēneši, tūlīt sākt piebarošanu šķita kaut kā pavisam… neriktīgi. Mazā vēl, protams, pati nesēdēja un arī interesi par ēdienu, kaut arī viņas klātbūtnē vienmēr centāmies ar „mmm” un „ņammm” izrādīt, cik ēdiens ir brīnišķīgs, neizrādīja. Turklāt kāpēc gan steigties ar piebarošanu, ja mazā ņemas svarā tik labi, ka dažbrīd pat neietilpst vienā vai otrā tabulā? 🙂 Kad kārtējo reizi devāmies svērties un mērīties, ārste ieminējās par piebarojuma uzsākšanu, taču, man par lielu atvieglojumu, bija ļoti atbalstoša, kad izteicu savas pārdomas. Vienīgi ieteica pastiprināti piedomāt pie tā, lai es pati būtu labi paēdusi, jo tikai tagad mani sākšot tā pa īstam izsūkt.
Tā nu paliku pie apņēmības ar piebarojumu nesteigties, līdz mazā pati apsēdīsies. Nenoliegšu, ka, apsverot domu, ka tas varētu notikt arī tikai 9 vai 10 mēnešu vecumā, dūša bija nedaudz papēžos, jo jau ar 6 mēnešus vecu bērnu bija nācies uzklausīt padomju skolas pārstāvju pārsteigumu, uzzinot, ka es vēl baroju ar krūti un pat burkānu suliņu neesmu piedāvājusi. Kad saruna nonāca līdz knupīša neizmantošanai, acis iepletās vēl vairāk…
Tomēr šāda gaidīšana mums gāja secen – 6,5 mēnešu vecumā Lība sāka rāpot un sēdēja uz sāniņa vai taisni, ar rokām priekšā balstoties pret grīdu. Barošanas krēsliņam, protams, vēl nebija gatava, tāpēc, pirmoreiz nākot pie lielā galda, ņēmu viņu klēpī un turēju piespiestu sev pie vēdera. Šajā reizē nolēmām sākt ar gabaliņēdienu pēc BVĒ principiem. Kāpēc tā? Nezinu, laikam jau mani apgalvojums, ka šādā veidā bērns vispirms iemācās košļāt un saprast ēdiena struktūru, nevis automātiski norīt visu, kas nonāk mutē, izrādījās izšķirošs. Jau atkal, noklausoties manas mammas stāstus par to, kā mēs ar māsu vēl gada vecumā aizrijāmies ar biezputru tā, ka seja palika zila, BVĒ aprakstos vārds „aizrīšanās” bija atslēga. Un tiešām – par spīti apkārtējo bažām, ka šādi bērns noteikti aizrīsies, Lība ar ēdienu, ne gabalos, ne putrā, ne zupā, nav aizrijusies ne reizi! Tā nu pirmajā piebarošanas reizē mazā pamēģināja… vārītu burkānu. Jā, tas nemaz neizklausās apetīti rosinoši. Laikam jau mani pavadīja doma, ka, ja pirmo piedāvāšu saldo un garšīgo banānu, citu ēdienu pēc tam nedabūsim iekšā! Otrreiz gan par to tik ļoti neuztrauktos. 🙂 Lai nu kā, Lībai pret šādu ēdienkarti nebija iebildumu – mazās roķeles ķērās pie darba, cenšoties notvert uz šķīvja nolikto burkānu, kas arī izdevās. Mums par pārsteigumu, burkāns uzreiz atrada ceļu līdz mutei (izmantojot BVĒ ir pavisam normāli, ja pirmajās reizēs tik tālu tikt nesanāk). Un tās grimases! Sekunžu laikā sejā bija nolasāms pārsteigums, neizpratne, prieks un vēl miljons emociju. Kā nekā, sākot ēst cieto barību, bērns atklāj pavisam jaunu pasauli. Apēsts, protams, tika pavisam maz. Par to, ka kaut kas nonācis arī vēderā liecināja vien nākamās dienas autiņš, kurā varēja redzēt mazu burkāna „skaidiņu”.:)
Šādā manierē mazo turpinājām barot turpmākās nedēļas, kuru laikā Lība arī sāka pavisam patstāvīgi sēdēt. Reizi dienā piedāvājām kādu ērti satveramu augli vai dārzeni. Tiesa gan, lielākā porcijas daļa nonāca drīzāk uz grīdas nevis puncī, bet tas noteikti nebija iemesls satraukumam – bērns nav muļķis uz zina, cik daudz viņam vajag, turklāt, ēdot mammas pienu, līdz gada vecumam badā nepaliks nu nekādā veidā. Tas arī ir mans ieteikums citiem: neatkarīgi no tā, kādā veidā mazais tiek piebarots, viņu nevajag steidzināt! Ēdienu jāļauj iepazīt un izbaudīt, nevis jācenšas to par katru cenu iemānīt. Mums, latviešiem, ar šo ir diezgan grūti. Arī jau pieaugušu bērnu mammas uztraucas, vai viņu atvases ir paēdušas.:)
Vēl dzirdēti pārmetumi par to, ka šādi bērnu baro tie vecāki, kuri ir par slinku biezenīšu šmorēšanai. Tad man jāsaka: aizejiet paskatīties, kāda izskatās virtuve pēc tam, kad 7 mēnešus vecs bērns pats ir ēdis, un tad runājiet par slinkumu! Arī mani, redzot, cik glīti un kārtīgi paēd bērni, kuri baroti no karotītes, pārņēma neliela skaudība par to, ka manai virtuvei nav izredžu būt vienmēr tīrai. Pēc pirmajām ēšanām bērnu bija ne tikai jāpārģērbj, bet pat jānomazgā. Tāpat jāmazgā bija ne tikai šķīvīti, bet arī galdu, grīdu un dažreiz pat palodzi! (Droši vien visiem nav tik traki, Lībai vienkārši ir strauja daba. 🙂 ) Labā ziņa ir tā, ka šāda mēroga cūkošanās tiešām nevelkas ilgi.
Kad mazā jau bija apguvusi plašu produktu klāstu, mūsu ēšanas paradumus papildinājām ar metodi, kas laikam atbilst pedagoģiskā piebarojuma aprakstam. Cienājām Lību no sava šķīvja – kas bija satverams ar rokām, to devām viņai pašai, bet pārējo ielikām mutē ar roku vai karoti. Te gan jāpiebilst, ka zināmā mērā pārkārtojām savus ēšanas paradumus, lai viss ēdiens būtu tāds, ko nav jābaidās dot bērnam. Cik viegli tas izdarāms, laikam atkarīgs no katras ģimenes ēšanas paradumiem, bet no ēdiena nepārsālīšanas, pusfabrikātu neēšanas un citu ne to veselīgāko ieradumu atmešanas ieguvēji būs visi. Mūsu gadījumā nekādas lielās izmaiņas nemaz nebija nepieciešamas. Reizēs, kad ēdām, piemēram, saldā krējuma mērci, mazajai gan atsevišķi iedevām kādu augli vai dārzeni, lai nepārsteigtos ar trekniem piena produktiem, bet sēdēšana visiem kopā pie galda noteikti neizpalika. Kopīgas ēdienreizes ir vēl viens mūsu piebarošanas pieejas stūrakmens, lai mazā, skatoties, kā ēdam un ar dakšiņu rīkojamies mēs, to viegli iemācītos pati.
Tā nu mums sanāca atkāpties no tīras BVĒ, jo es galu galā nodomāju: ja jau mērķis ir iemācīt bērnam baudīt daudzveidīgu ēdienu dažādās konsistencēs, kāpēc gan kādu reizi neiedot arī putru vai biezeni? Arī mēs, pieaugušie, taču tādus ēdam, īpaši jau šajā blenderēšanas laikmetā!
Pie nopietnāku daudzumu apēšanas nonācām vien 9 mēnešu vecumā, kad mazā sāka staigāt (jau atkal jāsaka – strauja daba 🙂 ), un jaunais enerģijas patēriņš pieprasīja ko vairāk par mammas pienu. Līdz tam varēja runāt tikai par ēdiena pagaršošanu un iepazīšanu, nevis īstu ēšanu. Šajā vecumā mazā arī iemācījās teikt savu uzstājīgo „ŅAM! ŅAM!” Nākamreiz centīšos vēl mazāk skatīties apkārt uz to, cik daudz 6-7 mēnešu vecumā apēd citi, kamēr manējais vēl tikai knakstās. Galu galā galvenais ir vērot savu bērnu, viņa pašsajūtu un apetīti, ar varu neko nespiežot, bet arī nenokaujot mazā ķipara iniciatīvu, kad rodas apņēmība pašam ņemt un ēst. Arī cūkošanos ir vērts pārdzīvot. 🙂 Savu attieksmi „ES PATI!” Lība arvien biežāk sāka paust arī attiecībā uz ēdienu, neļaujot sev neko likt mutē un karoti pieprasot pati.
Ap gada vecumu karote pārgāja pilnīgā Lības pārraudzībā. Protams, līdz ar to atgriezās arī cūkošanās, bet mēs centāmies arī tagad nesatraukties par apēsto (vai zemē nokritušo) ēdiena daudzumu, bet gan priecāties par mazās apetīti un iniciatīvu. Jau atkal jāsaka, ka var vien pabrīnīties, cik ātri un pašsaprotami šīs prasmes tiek apgūtas! Burtiski ar katru ēdienreizi arvien vairāk ēdiena nonāca mutē, turklāt karotītes satvēriens pavisam drīz pārvērtās no „kulaciņa” uz pavisam solīdu apiešanos ar galda rīkiem. Tagad jau Lība tikusi arī pie savas mazās dakšiņas, ar ko smuki ēd cietāku ēdienu, un pie ēšanas ar rokām atgriežas vien tad, ja, ilgāku brīdi cīnoties ar kaut ko pavisam grūti satveramu, beidzas izsalkušā punča pacietība.
Vēl viena lieta par ko esmu ļoti priecīga – mazā tiešām ēd visu! Nevaru nosaukt nevienu produktu, kas būtu izbrāķēts. Turklāt viņai ĻOTI garšo tās lietas, kuras man ir pilnīga bērnības trauma un kuras par ēdamām esmu atzinusi pavisam nesen – burkānu un biešu sula, ķirbju putra. Lībai ļoti garšo pat plikas skābenes, kas mums labi kalpo kā našķis cepumu vietā! 🙂 Arī mana mamma tagad izbauda, kāda laime ir barot bērnu, kurš ĒD, turklāt viņas vārītās sakņu zupas ir viens no Lības iecienītākajiem ēdieniem.
Stāsta morāle?
Nobeigumā gribas vēl piebilst, ka mūsu (diezgan haotiskais) piebarošanas scenārijs nav nekāds īstais un vienīgais, bet gan, manuprāt, labs piemērs, kā neiespringt uz patiesībā tik dabisku un normālu padarīšanu kā ēšana, kā paļauties uz sevi un savu bērnu. Gribētos arī, ka visiem vecākiem būtu kāds, kurš pasaka „mamma zina vislabāk”, nevis streso par to, ka kaut kas noteikti netiek darīts pareizi un ka bērns (ak, šausmas!) pieņēmies svarā par 500 nevis 600 gramiem!
Ko man, kuras 1,5 gadu vecais bērns jau smuki visu ēd pats, tagad teikt saviem vecākiem, kuri acīmredzot pārcentās ar sterilitāti un svaru tabulām? Es viņiem saku LIELU PALDIES! Paldies par to, ka viņi manis dēļ tik ļoti centās darīt to, kas pēc viņiem pieejamās informācijas un padomiem bija man vislabākais! Ja arī es šajā stāstā varu ar kaut ko lepoties, tad ne jau ar to, kas ir Lības nopelns, bet tikai ar to, ka esmu centusies viņai kaut nedaudz palīdzēt pie šiem nopelniem tikt. 🙂
Bumbuļi ēd! 